Es Esmu Šeit
Ir iznācis mans miksteips “Es Esmu Šeit”. Vairāk informācijas, nospiežot uz bildes! 
Raksts par Nas
Mājaslapā publicēju savas pārdomas par hip-hop izpildītāja Nas mūziku un karjeru: http://edavardi.lv/half-man-half-amazing/ 
Nesen izdevu jaunu dziesmu un video vārdā “VADISLAV”. Šis ieraksts sevī ietvers linku uz dziesmas MP3, kā arī lirikas. Bet pirms tam pāris vārdi no manis. Pirmkārt, protams, paldies Tumba TV un ansim par veltīto laiku, otrkārt, paldies visiem par komentēšanu, padošanu tālāk un cita veida atbalstīšanu.
Šīs dziesma ir reprezents, un reizēm cilvēki, gan tie, kas klausās repu, gan tie, kas neklausās, uzskata šo izpausmes formu par seklu lielīšanos. (un pēc tam uzliek “Wu Tang Clan Aint Nuttin’ To Fuck With”, vai Onyx “Slam”, Mobb Deep “Shook Ones pt. 2”, u.c. klasisko un īsto hip-hopu, kas pamatā ir reprezenti)
Jay-Z savā grāmatā “Decoded”, kurā viņš izskaidro savu dziesmu tekstus priekš cilvēkiem, kuri nezin neko par hip hopu, ļoti labi uzrakstīja tieši par veco, labo reprezentu (ja tu esi repa fans, tad tev visdrīzāk to nevajag paskaidrot, vai ne?). Priekš manis šajā citātā ir aprakstīti visi svarīgie aspekti, kuri tev, dārgais draugs, palīdzētu saprast, kāpēc cilvēki piedurās pie tik “seklas” tēmas:
“The subject of the first verse wasn’t blazingly unique. It’s a variation on a story I’ve been telling you since I was ten years old rapping into a tape recorder: I’m dope. Doper than you. But even when a rapper is just rapping about how dope he is, there’s something a little bit deeper going on. It’s like a sonnet, believe it or not. Sonnets have a set structure, but also a limited subject matter. They are mostly about love. Talking on such a familiar subject and writing about it in a set structure forced sonnet writers to find every nook and cranny in the subject and challenged them to invent new language for saying old things. It’s the same with bragga-dacio in rap. When we take the most familiar subject in the history of a rap verse, synced to the specific rhythm and feel of the track, more than anything it’s a test of creativity and wit. It’s like a metaphor for itself; if you can how dope you are in a completely original, clever, powerful way, the rhyme itself becomes proof of the boast’s truth. And there are always deeper layers of meaning buried in the simplest verses. I call rhymes like the first verse on “Public Service Announcement” Easter-egg hunts, because if you just listen to it once without paying attention, you’ll brush past some lines that can offer more meaning and resonance every time you listen to them.”
Oukei, tagad es beigšu izplatīt mācību un ķeršos vērsim pie ragiem.
Edavārdi - “VADISLAV” bezmaksas MP3 lejupielāde
Lirika:
Es eju savu ceļu, jo jums sekot nevarēju
Var nedod ceļa vēju, kamēr elpot vel es spēju
Es svinu uzvaras jums visiem veltot ledus seju
Jo jūs teicāt tas nav iespējams kā semplot “Haddaway”
Varu teikt, ka esmu labākais pat ja radu sviestu
Jo jūs pārliecinās laba reklāma ne laba dziesma
Un tu man saki „Viss ko tu dari šeit smird”?
Bet šis nav reprezents, nu labi ir, ej dirst, veci
Tu uzkrāsojies, lai mānītu triks lēts tas ir
Bet man ir zilas lūpas, jo esmu tik vēss
Gribi lejā mani redzēt, bet es ar prieku slimoju
Tik ļoti, ka tad kad es krītu tev šķiet ka lidoju
Liec barjeras, lai radītu man sāpes
Tās atgādina kāpnes dikti garas te
Es nemainu kursu kā piķim “Parex” bļe
Tagad ģipsī kājas tiem, kas lika padenes
Esmu slims do man “Grindex” un tik tak
Bliežu traki, bet man pimpis ir Big Pun
Gribi, lai padodos? Šī intrese ir fars
Jo uz ceļiem izskatos kā sprinteris pirms starta
Klinšu svars visam ko te saku neceri, ka tintes maz
Printeris karsts, jo tik dulla rindu sintakse
Teksts paņem tevi, jo ir slims kā incests, sirds un rindas
Šiten mirdz kā dzintars
Nevēlos būt kings vai princis, kas dirš un slinks
vai mirs no indes, smaga lirika kā svins un cinks
Tu labāk, neko nesaki tev Sfinks ir Simba
Mana publika nav auksta, bet ja saņemos un izsviežu Jums dziesmu
Es jūtos tā kā rudenī, veci, tāpēc, ka zem viņas redzu tik bieži +1
Un es iešu uz priekšu
Lieku repā faktus, tu mani netā baksti
Ar komentiem ka tas ko trekā saku ir garām?
Lieto stresā blatus, bet tas nesāp bļaģ
Neesmu gejs - jā mans nestāv blakus tavam
Ceru ka zini, ka man nevajag haļavu nevajaga ļevas idejas un lieku vārdu
Pat ja mani tikai malu malās lamatas pavada visa mana ceļa garumā es ietu pāri
Stresam nav pamata, ja tu Edu te pamani, jo viņš debates padara te par vienu frāzi
Sarunas beidzas, jo tas ir watafak kad saku savu stafu, kas te pakaļas uz vietas gāž
Es biju kluss, savāds. tagad pohuj pateicoties lirikai vakarā pat ir pilns klubs savākts
Skils kurš parāda, ka visumā visu var darīt, disi nav misija mana, čista man ideju gana
Vai tu tiec līdz? Liriski traks, svilinu vinilu, fanes sev klāt vilinu pats
Uz šito biļeti prasi? Te tikai ģimene, kas, slima ir kā minimums, bet civila bļaģ
Es mēģināju kaut kā tekstu sakārtot ar komatiem u.t.t., bet es rakstot parasti tādas lietas neievēroju. NU VOT. Ansis ir uzcepis “VADISLAVAM” remiksu, kuru visdrīzāk kādu laiku varēs dzirdēt ekskluzīvi tikai pa mūzikas kanālu (līdzīgi kā “Dzirdēt, Redzēt, Saprast” Netīro Cilpu dark angel remiksu), ja jūs, protams, iebalsosiet viņu tur iekšā. Bet tas jau būs vēlāk. Remiksa versijas domāju likt iekšā miksteipā, tur arī tās būs priekš jūsu plejeriem un magnetafoniem yo. Aight yo im out.
Wu Tang Clan - The W
Šodien gribu uzrakstīt nedaudz par Wu Tang Clan albumu “The W”.
Būtībā Wu Tang Clan ar “The W” izdarīja to, ko parasti visi gaida no izpildītājiem ar klasisku debijas albumu - atgriezšanās pie sākotnējā skanējuma/formulas. Manuprāt, viņiem tas izdevās uz visiem 100%, pie tam nekopējot veco, bet radot kaut ko jaunu un orģinālu. Pirmais, kas šajā albumā ir jāatzīmē ir atgriezšanās pie lo-fi skanējuma, kas darbojās kā specefekts, kas papildināja dziesmu noskaņu pirmajos Wu albumos (“Enter The 36 Chambers”, “Tical”, “Liquid Swords”, “Only Built 4 Cuban Linx…”). Arī “The W” šo defektu ļoti veiksmīgi izmanto kā efektu, lai uz tādu dziesmu kā “Careful (Click Click)”, “Chamber Music”, “Let My Niggas Live” netīrā skanējuma uzklātu papildus putekļu kārtu no RZA’s pagrabiem. Manuprāt, albuma skaņa reizēm ir tikpat svarīgs faktors kā pati mūzika, lai radītu noteiktu noskaņu un atmosfēru. Protams, ir svarīgi, lai nekas “nepirž”, lai var dzirdēt normāli vokālus u.t.t., bet novirzīšanās no standarta ar, piemēram, lielāku kompersiju nekā parasti (piemēram, Mos Def “Black On Both Sides”), vai to pašu lo-fi skanējumu piedod albumam vairāk personības un individualitātes. “The W” tās netrūkst.
Par to visu, protams, jāpateicas RZA (budududududu). Maestro “The W” izmantoja nesaprotamus, paranoiskus samplus (ko pie velna viņš iesamploja “Chamber Music” bītā??) kopā ar klasiskām soula cilpām (kā arī ar veselu instrumentālu gabalu iekš “I Cant Go To Sleep”). Pats labākais ir tas, ka RZA nevis vienkārši atgriezās pie sākotnējās formulas, bet uzlaboja to. Piemēram, “Careful (Click Click)” bīts ir next level shit paranoiskā, dark n gritty skanējumā. Arī vienā no masām draudzīgākajām dziesmām “Gravel Pit” ir saglabātas visas albumam raksturīgās iezīmes. Kad es biju sīks un klausījos šo dziesmu, es pat nenojautu, ka viņa bija singls, vai klubņiks. Priekš manis albuma vājākā vieta ir “One Blood Under W” un “Conditioner”, jo man nekad nav īsti līdz galam piesaistījis Masta Killa vienkāršais, lēnais skaitīšanas stils, un “Conditioner” ar ODB un Snoop’u vairāk izklausās kā skits, pirmkārt, bīta dēļ, otrkārt, izklausās, ka no ODB tika ielikti pāris panti tikai, lai atgādinātu, ka viņš arī ir klanā (ODB nevarēja būt studijā “The W” ierakstīšanas laikā, jo viņam bija nopietnas problēmas ar likumu, es kaut kur lasīju, ka viņš “Conditioner” pantu ierakstīja pa telefonu no cietuma). Dziesma nav slikta, bet īsti nevar salīdzināt ar pārējām. Lai nu kā, “The W” albumā ir maz vāju vietu mūzikas ziņā, pārsvarā klasika samiksēta kopā ar nākmā līmeņa netīro skanējumu. Jauka raksturiezīme šajā albumā ir sulīgi bungu breiki dziesmās “Redbull”, “Let My Niggaz Live” un “The Monument”. Būtībā, lai saprastu ar ko atšķiras “The W” no “Enter The 36 Chambers” vajag noklausīteis “Tearz” un “I Cant Go To Sleep”, izdarot to, manuprāt, var vieglāk nojaust cik daudz Wu progresēja 7 gadu laikā. 10 cepures nost RZA’am, pie klasiskā skanējuma vajag atgriezties ar inovācijām un orģinalitāti.
Svarīgi ir atzīmēt to, ka “The W” tapa laikā, kad visi Wu piedarīgie bija savu ritmiskās runas spēju zenītā (nu varbūt izņemot U-God, tā kā viņš skaitīja no 96.-97., viņš vairs nekad neskaitīja). Būtībā no 1993. gada līdz 2000. Wu paspēja izmainīt repa spēli (grupas līgums ar ierakstu kompāniju, apģērbu līnija), 3 gadu periodā (no 1993.-1996.) izdot kādus 5 klasiskus, diezgan-spēli-mainošus albumus, izdot 3. dubulto CD repa vēsturē (“Wu Tang Forever”), uzfilmēt vienu no dārgākajiem klipiem hip hopā (“Triumph”), uzsākt veiksmīgas savas un savu homiju karjeras u.t.t. Liriski un ritmiski džeki bija uzdevuma augstumos, kad pienāca laiks ierakstīt “The W”. Es negribu izcelt kādus konkrētus pantus, jo tad vajadzētu izcelt pārāk daudz stafa. (Inspecta Deck iznīcināja bītu katru reizi, kad parādījās, bet tas jau ir standartiņā) Ja tā padomā, tas bija ideāls laiks, kad savākt visus kopā - Ghostface Killah paralēli šim albumam rakstīja “Supreme Clientele”, kas stāv blakām viņa debijai “Ironman”, Raekwona skaitīšana gadsimtu mijā bija visaugstākajā līmenī visā viņa karjerā (subjektīvs viedoklis), RZA tik tikko bija noproducējis “Ghost Dog” saundtreku. Gribu arī atzīmēt, ka šajā albumā piedalās Nas, kurš pēdējoreiz uz RZA bīta bija dzirdams Raekwona “Only Built 4 Cuban Linx…”. Inspecta Deck, Nas un Raekwon uz RZA bīta? Jā, to var atrast šajā albumā.
“The W” ir ļoti spēcīgs, klasisks ieraksts. Lasot Wu forumos fanu atsauksmes, es atklāju, ka daudzi bija vīlušies šajā albumā, un es nevaru saprast kāpēc, jo būtībā Wu izdarīja to, ko fani gribēja. Kad es pirmo reizi dzirdēju šo albumu (kāds… 2005. gads?) es viņu galīgi nesapratu, mūzika likās grūti uztverama, haotiska, jo tur nebija smuki sacilpoti bīti ar spitchotiem vokāliem, tā nebija mūzika, kur var ātri saprast, ko izpildītājs ar to gribēja pateikt. Praktiski visi albumi, kuri tagad man liekas +/- klasika, sākumā man nepatika, bet ar laiku viņi kaut kā pamanījās sevī ievilkt, un es sāku tajos atrast arvien vairāk jumtu raujoša stafa, un tas ir sasodīti foršs process. Man patīk šis albums nevis tāpēc, ka tas ir kaut kāds drūmais underground’s u.t.t., bet tapēc, ka tas ir orģināls mākslas darbs, kas rada savu pasauli. Repā ļoti bieži tiek sekots standartiem (jāskaita uz DJ Premier bītiem par patiesību), un retāk radīts kaut kas tiešām intresants. Repā robežas ir diezgan tuvu sākuma punktam. Tāpēc mani saista Wu daiļrade, jo iedziļinoties tajā ko viņi darīja var saskatīt ļoti daudz inovāciju - kung-fu filmu sampli, netīrās cilpas, slengs -, kuras tagad mums ir norma. “The W” ir ieturēts labākajās Wu tradīcijās.
Eds
P.S. - šajā albumā ir arī pāris easter egg’i - albums sākas ar intro “Shaolin Finger Jab”, ko daudzi fani uzskata par pilnu neizlaistu dziesmu, kā arī skitā pēc “The Monument” ir dzirdams fragments RZA pantam dziesmai “The W”, kurš neparādījās oficiālajā dziesmas versijā.
White Owl Bundy
White Owl Bundy es atklāju tādā lapā kā www.soundclick.com. Tā bija pirmā vieta internetā, kur es publiskoju savus garadarbus (+/- 2004. gads). Šī saita forumā bija atsevišķas sadaļas dažādiem mūzikas žanriem, un White Owl Bundy bija viens no tiem izpildītājiem, kas regulāri publicēja savas jaunās dziesmas hip hopam parēdzētajā stūrī. Diemžēl, White Owl Bundy bija arī viens no tiem reperiem, kas bija orģināls un dope, bet ar savu mūziku tā arī netika tālāk par soundclick.com mūzikas topiem. Man palaimējās atklāt viņa dziesmas tajā periodā, kad White Owl Bundy vēl bija aktīvs. Apmēram 2005. gada beigās viņš beidza regulāri izdot jaunas dziesmas.
White Owl Bundy bija tehniski ļoti labs MCij’s, kā arī viņš pats veidoja (producēja?) mūziku (reti izmantoja samplus, savā ziņā diezgan sintētiski bīti ar vieglām bungām, bet kopā ar vokālu skanēja kruta). Šis izpildītājs ir undeground’s, bet ne tāds underground’s kā Canibus, Jedi Mind Tricks, vai Ill Bill. Viņš ir viens no tiem miljoniem reperu, kuri ieraksta dziesmas savās mājās un mēģina panākt to, ka viņus dzird vairāk kā 100 cilvēki internetā (nerunāsim par albumu izdošanu, koncertiem u.t.t.). White Owl Bundy bija viens no iedvesmas avotiem, kas priekš manis parādīja to, ka ir iespējams radīt spēcīgu mūziku tikai ar 1 kompi un 1 mikrafonu, un 1 fruityloops un 1 Adobe Audition. Viņš savā ziņā atradās tajā pašā reperu sabiedrības slānī, kurā es - nezināms izpildītājs, kuram nav nekādu koncertu, rada mūziku pats saviem spēkiem u.t.t. -, bet bija tikpat labs un labāks kā populārākie izpildītāji. White Owl Bundy dziesmā “Wandering Angus” es pirmo reizi dzirdēju Led Zeppelin “Stairway To Heaven” melodiju (viņa pantu (2. pants) tajā dziesmā es laikam joprojām zinu no galvas). Kamēr visi dziedāja “and she’s buying her stairway to heaven”, es dziedāju “and were singing this song for Angus” haha. White Owl Bundy joprojām priekš manis ir piemērs tam, kā jāliek vārdi uz ritma.
Šeit var atrast visas White Owl Bundy dziesmas - visas White Owl Bundy dziesmas. Manuprāt, labākās ir - “Days Gone By”, “The Breakfast Club” , “Wandering Angus” (iesamplots Led Zeppelin “Stair Way To Heaven”), “The Great Pretenders” (daļa kur viņš nomaina akcentus ir mega doap), “Facts Of Life” (garš intro, bet dziesma ir ļoti jauka, laid back reprezents), “March In To The 21st Century”, “Needle In The Hey” (White Owl Bundy ir 2. pants, MAD CRAZY DOPE), “Dopleganger”, “Tombstone”, “Imagine This Imagine That”, “Lost In The Music” (motivējošā super dziesma), “Fire Storm” (agresīvais bengeris), “The Monsters Ar Due” (vasarīgais hīts), “Take A Walk On The Wildside” (OH SHIT, šito es pats tikko atklāju, iesamplēts ozijs), “World Of Shit” (klasisks gabals no 2004. gada ar Urban Tactics). Vēl, protams, ir dafiga dziesmu, kuras man patīk, parociet paši, ja intresē.
Vai White Owl Bundy ir viens no tiem izpildītājiem, kurš ir pelnījis uzstāties pilnos stadionos? Es nezinu, mani nez kāpēc nekad neuztrauca tas, ka White Owl Bundy mūzika tā arī nekur neaizgāja tālāk. Es arī pamanīju to, ka nevienā White Owl Bundy dziesmā tā arī īsti neparādās nesapratne, vai naids par to, ka viņš nav kļuvis atpazīstams, un, iespējams, tāpēc es neuztraucos par White Owl Bundy klausītāju skaitu (vot tas ir vārdu spēks). Viņa dziesmās ir daudz stāstu par dažādām dzīves situācijām, panākumiem, laimīgiem un nelaimīgiem dzīves stāstiem, mīlestību u.t.t., tajā tiek mazāk attēlota White Owl Bundy reālā dzīve.
Pats mūzikas autors tagad ir kļuvis par ģimenes cilvēku, aizņemts ar meitas audzināšanu, draudzeni, darbu u.t.t. Mums biežāk sanāk sekot to cilvēku daiļradei, kuri kaut ko pelna ar mūziku, tapēc man ir intresanti pavērot no malas tādu izpildītāju, kura karjera, iespējams, nekad tā arī neaizies tālāk par sākuma stadiju. Manuprāt, tas liek uz tādu izpildītāju paskatīties no cita rakursa. Atpazīstamie mūziķi sākumā ir publiskas personas un pēc tam tikai cilvēki, bet, piemēram, ar White Owl Bundy ir otrādi - viņš sākumā ir cilvēks, un tad varbūt arī publiska persona. Un dzirdot viņa mūziku, tas iedvesmo. Tas ir kā redzēt, kā tavs kaimiņš garāžā izveido ātomreaktoru. Tas ir kaut kas pārsteidzošs, bet tajā pašā laikā arī kaut kas tāds, ko jebkurš no mums var izdarīt. Ar to var identificēties.
