EDAVĀRDI BLOGS

Šodien gribu uzrakstīt nedaudz par Wu Tang Clan albumu “The W”. 

Būtībā Wu Tang Clan ar “The W” izdarīja to, ko parasti visi gaida no izpildītājiem ar klasisku debijas albumu - atgriezšanās pie sākotnējā skanējuma/formulas. Manuprāt, viņiem tas izdevās uz visiem 100%, pie tam nekopējot veco, bet radot kaut ko jaunu un orģinālu. Pirmais, kas šajā albumā ir jāatzīmē ir atgriezšanās pie lo-fi skanējuma, kas darbojās kā specefekts, kas papildināja dziesmu noskaņu pirmajos Wu albumos (“Enter The 36 Chambers”, “Tical”, “Liquid Swords”, “Only Built 4 Cuban Linx…”). Arī “The W” šo defektu ļoti veiksmīgi izmanto kā efektu, lai uz tādu dziesmu kā “Careful (Click Click)”, “Chamber Music”, “Let My Niggas Live” netīrā skanējuma uzklātu papildus putekļu kārtu no RZA’s pagrabiem. Manuprāt, albuma skaņa reizēm ir tikpat svarīgs faktors kā pati mūzika, lai radītu noteiktu noskaņu un atmosfēru. Protams, ir svarīgi, lai nekas “nepirž”, lai var dzirdēt normāli vokālus u.t.t., bet novirzīšanās no standarta ar, piemēram, lielāku kompersiju nekā parasti (piemēram, Mos Def “Black On Both Sides”), vai to pašu lo-fi skanējumu piedod albumam vairāk personības un individualitātes. “The W” tās netrūkst. 

Par to visu, protams, jāpateicas RZA (budududududu). Maestro “The W” izmantoja nesaprotamus, paranoiskus samplus (ko pie velna viņš iesamploja “Chamber Music” bītā??) kopā ar klasiskām soula cilpām (kā arī ar veselu instrumentālu gabalu iekš “I Cant Go To Sleep”). Pats labākais ir tas, ka RZA nevis vienkārši atgriezās pie sākotnējās formulas, bet uzlaboja to. Piemēram, “Careful (Click Click)” bīts ir next level shit paranoiskā, dark n gritty skanējumā. Arī vienā no masām draudzīgākajām dziesmām “Gravel Pit” ir saglabātas visas albumam raksturīgās iezīmes. Kad es biju sīks un klausījos šo dziesmu, es pat nenojautu, ka viņa bija singls, vai klubņiks. Priekš manis albuma vājākā vieta ir “One Blood Under W” un “Conditioner”, jo man nekad nav īsti līdz galam piesaistījis Masta Killa vienkāršais, lēnais skaitīšanas stils, un “Conditioner” ar ODB un Snoop’u vairāk izklausās kā skits, pirmkārt, bīta dēļ, otrkārt, izklausās, ka no ODB tika ielikti pāris panti tikai, lai atgādinātu, ka viņš arī ir klanā (ODB nevarēja būt studijā “The W” ierakstīšanas laikā, jo viņam bija nopietnas problēmas ar likumu, es kaut kur lasīju, ka viņš “Conditioner” pantu ierakstīja pa telefonu no cietuma). Dziesma nav slikta, bet īsti nevar salīdzināt ar pārējām. Lai nu kā, “The W” albumā ir maz vāju vietu mūzikas ziņā, pārsvarā klasika samiksēta kopā ar nākmā līmeņa netīro skanējumu. Jauka raksturiezīme šajā albumā ir sulīgi bungu breiki dziesmās “Redbull”, “Let My Niggaz Live” un “The Monument”. Būtībā, lai saprastu ar ko atšķiras “The W” no “Enter The 36 Chambers” vajag noklausīteis “Tearz” un “I Cant Go To Sleep”, izdarot to, manuprāt, var vieglāk nojaust cik daudz Wu progresēja 7 gadu laikā. 10 cepures nost RZA’am, pie klasiskā skanējuma vajag atgriezties ar inovācijām un orģinalitāti. 

Svarīgi ir atzīmēt to, ka “The W” tapa laikā, kad visi Wu piedarīgie bija savu ritmiskās runas spēju zenītā (nu varbūt izņemot U-God, tā kā viņš skaitīja no 96.-97., viņš vairs nekad neskaitīja). Būtībā no 1993. gada līdz 2000. Wu paspēja izmainīt repa spēli (grupas līgums ar ierakstu kompāniju, apģērbu līnija), 3 gadu periodā (no 1993.-1996.) izdot kādus 5 klasiskus, diezgan-spēli-mainošus albumus, izdot 3. dubulto CD repa vēsturē (“Wu Tang Forever”), uzfilmēt vienu no dārgākajiem klipiem hip hopā (“Triumph”), uzsākt veiksmīgas savas un savu homiju karjeras u.t.t. Liriski un ritmiski džeki bija uzdevuma augstumos, kad pienāca laiks ierakstīt “The W”. Es negribu izcelt kādus konkrētus pantus, jo tad vajadzētu izcelt pārāk daudz stafa. (Inspecta Deck iznīcināja bītu katru reizi, kad parādījās, bet tas jau ir standartiņā) Ja tā padomā, tas bija ideāls laiks, kad savākt visus kopā - Ghostface Killah paralēli šim albumam rakstīja “Supreme Clientele”, kas stāv blakām viņa debijai “Ironman”, Raekwona skaitīšana gadsimtu mijā bija visaugstākajā līmenī visā viņa karjerā (subjektīvs viedoklis), RZA tik tikko bija noproducējis “Ghost Dog” saundtreku. Gribu arī atzīmēt, ka šajā albumā piedalās Nas, kurš pēdējoreiz uz RZA bīta bija dzirdams Raekwona “Only Built 4 Cuban Linx…”. Inspecta Deck, Nas un Raekwon uz RZA bīta? Jā, to var atrast šajā albumā. 

“The W” ir ļoti spēcīgs, klasisks ieraksts. Lasot Wu forumos fanu atsauksmes, es atklāju, ka daudzi bija vīlušies šajā albumā, un es nevaru saprast kāpēc, jo būtībā Wu izdarīja to, ko fani gribēja. Kad es pirmo reizi dzirdēju šo albumu (kāds… 2005. gads?) es viņu galīgi nesapratu, mūzika likās grūti uztverama, haotiska, jo tur nebija smuki sacilpoti bīti ar spitchotiem vokāliem, tā nebija mūzika, kur var ātri saprast, ko izpildītājs ar to gribēja pateikt. Praktiski visi albumi, kuri tagad man liekas +/- klasika, sākumā man nepatika, bet ar laiku viņi kaut kā pamanījās sevī ievilkt, un es sāku tajos atrast arvien vairāk jumtu raujoša stafa, un tas ir sasodīti foršs process. Man patīk šis albums nevis tāpēc, ka tas ir kaut kāds drūmais underground’s u.t.t., bet tapēc, ka tas ir orģināls mākslas darbs, kas rada savu pasauli. Repā ļoti bieži tiek sekots standartiem (jāskaita uz DJ Premier bītiem par patiesību), un retāk radīts kaut kas tiešām intresants. Repā robežas ir diezgan tuvu sākuma punktam. Tāpēc mani saista Wu daiļrade, jo iedziļinoties tajā ko viņi darīja var saskatīt ļoti daudz inovāciju - kung-fu filmu sampli, netīrās cilpas, slengs -, kuras tagad mums ir norma. “The W” ir ieturēts labākajās Wu tradīcijās. 

Eds 

P.S. - šajā albumā ir arī pāris easter egg’i - albums sākas ar intro “Shaolin Finger Jab”, ko daudzi fani uzskata par pilnu neizlaistu dziesmu, kā arī skitā pēc “The Monument” ir dzirdams fragments RZA pantam dziesmai “The W”, kurš neparādījās oficiālajā dziesmas versijā.