EDAVĀRDI BLOGS

Šodien gribu uzrakstīt nedaudz par Wu Tang Clan albumu “The W”. 

Būtībā Wu Tang Clan ar “The W” izdarīja to, ko parasti visi gaida no izpildītājiem ar klasisku debijas albumu - atgriezšanās pie sākotnējā skanējuma/formulas. Manuprāt, viņiem tas izdevās uz visiem 100%, pie tam nekopējot veco, bet radot kaut ko jaunu un orģinālu. Pirmais, kas šajā albumā ir jāatzīmē ir atgriezšanās pie lo-fi skanējuma, kas darbojās kā specefekts, kas papildināja dziesmu noskaņu pirmajos Wu albumos (“Enter The 36 Chambers”, “Tical”, “Liquid Swords”, “Only Built 4 Cuban Linx…”). Arī “The W” šo defektu ļoti veiksmīgi izmanto kā efektu, lai uz tādu dziesmu kā “Careful (Click Click)”, “Chamber Music”, “Let My Niggas Live” netīrā skanējuma uzklātu papildus putekļu kārtu no RZA’s pagrabiem. Manuprāt, albuma skaņa reizēm ir tikpat svarīgs faktors kā pati mūzika, lai radītu noteiktu noskaņu un atmosfēru. Protams, ir svarīgi, lai nekas “nepirž”, lai var dzirdēt normāli vokālus u.t.t., bet novirzīšanās no standarta ar, piemēram, lielāku kompersiju nekā parasti (piemēram, Mos Def “Black On Both Sides”), vai to pašu lo-fi skanējumu piedod albumam vairāk personības un individualitātes. “The W” tās netrūkst. 

Par to visu, protams, jāpateicas RZA (budududududu). Maestro “The W” izmantoja nesaprotamus, paranoiskus samplus (ko pie velna viņš iesamploja “Chamber Music” bītā??) kopā ar klasiskām soula cilpām (kā arī ar veselu instrumentālu gabalu iekš “I Cant Go To Sleep”). Pats labākais ir tas, ka RZA nevis vienkārši atgriezās pie sākotnējās formulas, bet uzlaboja to. Piemēram, “Careful (Click Click)” bīts ir next level shit paranoiskā, dark n gritty skanējumā. Arī vienā no masām draudzīgākajām dziesmām “Gravel Pit” ir saglabātas visas albumam raksturīgās iezīmes. Kad es biju sīks un klausījos šo dziesmu, es pat nenojautu, ka viņa bija singls, vai klubņiks. Priekš manis albuma vājākā vieta ir “One Blood Under W” un “Conditioner”, jo man nekad nav īsti līdz galam piesaistījis Masta Killa vienkāršais, lēnais skaitīšanas stils, un “Conditioner” ar ODB un Snoop’u vairāk izklausās kā skits, pirmkārt, bīta dēļ, otrkārt, izklausās, ka no ODB tika ielikti pāris panti tikai, lai atgādinātu, ka viņš arī ir klanā (ODB nevarēja būt studijā “The W” ierakstīšanas laikā, jo viņam bija nopietnas problēmas ar likumu, es kaut kur lasīju, ka viņš “Conditioner” pantu ierakstīja pa telefonu no cietuma). Dziesma nav slikta, bet īsti nevar salīdzināt ar pārējām. Lai nu kā, “The W” albumā ir maz vāju vietu mūzikas ziņā, pārsvarā klasika samiksēta kopā ar nākmā līmeņa netīro skanējumu. Jauka raksturiezīme šajā albumā ir sulīgi bungu breiki dziesmās “Redbull”, “Let My Niggaz Live” un “The Monument”. Būtībā, lai saprastu ar ko atšķiras “The W” no “Enter The 36 Chambers” vajag noklausīteis “Tearz” un “I Cant Go To Sleep”, izdarot to, manuprāt, var vieglāk nojaust cik daudz Wu progresēja 7 gadu laikā. 10 cepures nost RZA’am, pie klasiskā skanējuma vajag atgriezties ar inovācijām un orģinalitāti. 

Svarīgi ir atzīmēt to, ka “The W” tapa laikā, kad visi Wu piedarīgie bija savu ritmiskās runas spēju zenītā (nu varbūt izņemot U-God, tā kā viņš skaitīja no 96.-97., viņš vairs nekad neskaitīja). Būtībā no 1993. gada līdz 2000. Wu paspēja izmainīt repa spēli (grupas līgums ar ierakstu kompāniju, apģērbu līnija), 3 gadu periodā (no 1993.-1996.) izdot kādus 5 klasiskus, diezgan-spēli-mainošus albumus, izdot 3. dubulto CD repa vēsturē (“Wu Tang Forever”), uzfilmēt vienu no dārgākajiem klipiem hip hopā (“Triumph”), uzsākt veiksmīgas savas un savu homiju karjeras u.t.t. Liriski un ritmiski džeki bija uzdevuma augstumos, kad pienāca laiks ierakstīt “The W”. Es negribu izcelt kādus konkrētus pantus, jo tad vajadzētu izcelt pārāk daudz stafa. (Inspecta Deck iznīcināja bītu katru reizi, kad parādījās, bet tas jau ir standartiņā) Ja tā padomā, tas bija ideāls laiks, kad savākt visus kopā - Ghostface Killah paralēli šim albumam rakstīja “Supreme Clientele”, kas stāv blakām viņa debijai “Ironman”, Raekwona skaitīšana gadsimtu mijā bija visaugstākajā līmenī visā viņa karjerā (subjektīvs viedoklis), RZA tik tikko bija noproducējis “Ghost Dog” saundtreku. Gribu arī atzīmēt, ka šajā albumā piedalās Nas, kurš pēdējoreiz uz RZA bīta bija dzirdams Raekwona “Only Built 4 Cuban Linx…”. Inspecta Deck, Nas un Raekwon uz RZA bīta? Jā, to var atrast šajā albumā. 

“The W” ir ļoti spēcīgs, klasisks ieraksts. Lasot Wu forumos fanu atsauksmes, es atklāju, ka daudzi bija vīlušies šajā albumā, un es nevaru saprast kāpēc, jo būtībā Wu izdarīja to, ko fani gribēja. Kad es pirmo reizi dzirdēju šo albumu (kāds… 2005. gads?) es viņu galīgi nesapratu, mūzika likās grūti uztverama, haotiska, jo tur nebija smuki sacilpoti bīti ar spitchotiem vokāliem, tā nebija mūzika, kur var ātri saprast, ko izpildītājs ar to gribēja pateikt. Praktiski visi albumi, kuri tagad man liekas +/- klasika, sākumā man nepatika, bet ar laiku viņi kaut kā pamanījās sevī ievilkt, un es sāku tajos atrast arvien vairāk jumtu raujoša stafa, un tas ir sasodīti foršs process. Man patīk šis albums nevis tāpēc, ka tas ir kaut kāds drūmais underground’s u.t.t., bet tapēc, ka tas ir orģināls mākslas darbs, kas rada savu pasauli. Repā ļoti bieži tiek sekots standartiem (jāskaita uz DJ Premier bītiem par patiesību), un retāk radīts kaut kas tiešām intresants. Repā robežas ir diezgan tuvu sākuma punktam. Tāpēc mani saista Wu daiļrade, jo iedziļinoties tajā ko viņi darīja var saskatīt ļoti daudz inovāciju - kung-fu filmu sampli, netīrās cilpas, slengs -, kuras tagad mums ir norma. “The W” ir ieturēts labākajās Wu tradīcijās. 

Eds 

P.S. - šajā albumā ir arī pāris easter egg’i - albums sākas ar intro “Shaolin Finger Jab”, ko daudzi fani uzskata par pilnu neizlaistu dziesmu, kā arī skitā pēc “The Monument” ir dzirdams fragments RZA pantam dziesmai “The W”, kurš neparādījās oficiālajā dziesmas versijā. 

Wsap. Es nedaudz atskatīšos uz 2011. gadu (no savas perspektīvas). 2011. gadā notika pāris šķiršanās, bet tādas, kur cilvēki redz atkal viens otru, nekas īpaši traģisks. 2011. notika arī daudz kas labs. Bija “Traki Čaļi” tūre, bija “Riekstu Armija”, sākot ar 1. janvāri es iemetu internetos ~ 9 solo dziesmas, atradu darbu, raku bedres, nelietoju alkaholu ilgstošus laika periodus (nopietni), atradu salīdzinoši daudz jaunas mūzikas u.t.t. Viskautkas īsāk sakot. Arī laika nosišana, nekā nedarīšana, bezjedzīgas negatīvas lietas, zemās frekvences, oktopusi u.t.t. Lai nu kā, ar mani nenotika nekas tāds, ko es nebūtu pelnījis, gan labās, gan sliktās lietas. 

Viena lieta, ko es izsecināju, ir tā, ka, jo vecāks tu paliec, jo mazāk viss notiek pats no sevis. Priekš manis. Vēl viena atziņa - bieži vien skaļa sūdzēšanās, vai sūdzēšanās pie sevis par kaut ko (piemēram, par to, ka kaut kas ir pārāk grūti u.t.t.) ir psiholoģisks atavisms no bērnības, no laikiem, kad pasūdzoties pietiekami ilgi un skaļi, ģēlas nokārto kāds cits. Reflekss. Sūdžēšanās reizēm ir tāda lieta, ko pat nevar īsti kontrolēt, tāda dabiska reakcija pret uzdevumu izpildi kuru nevar (patiesībā negrib) izdarīt. Priekš manis. 

Un jā. Jo ātrāk beigsies šī melnā ziema, jo labāk. Šodien bija izcili pretīgs laiks. Ja būtu sniegs un viss būtu balts, decembris un jaunais gads būtu daudz labāks laiks, kad dzīvot. Tapēc, tas būs tik kruta, kad uzsnigs, vai arī sāksies saulainas dienas. Es to tik ļoti novērtēšu. Un starp citu, 2012. ir melnā pūķa gads.  WTF. Ja pirms tam es pareģojumiem par pasaules gadu neticēju, tad tagad es sāku šaubīties. 

Miksteipu lēnām rakstu, jau ir 4 dziesmas. Lēns progress, ņemot vērā to, ka oktobrī bija 2. Bet gada pirmajā pusē es to visu izdošu. Man jau tagad izskatās, ka būs ļoti daudzpusīgs un intresants materiāls. Būs afigenna. 

Nākamreiz veikšu ierakstu, kad notiks kaut kas kruts. Šis ieraksts ir tā, tīri ķeksīša pēc, es to izdarīju nevis tapēc, ka man tas patīk, bet tapēc, lai tas būtu. Tā ir sava veida komercija. Waka is the king of rap. 

Eds. 

White Owl Bundy es atklāju tādā lapā kā www.soundclick.com. Tā bija pirmā vieta internetā, kur es publiskoju savus garadarbus (+/- 2004. gads). Šī saita forumā bija atsevišķas sadaļas dažādiem mūzikas žanriem, un White Owl Bundy bija viens no tiem izpildītājiem, kas regulāri publicēja savas jaunās dziesmas hip hopam parēdzētajā stūrī. Diemžēl, White Owl Bundy bija arī viens no tiem reperiem, kas bija orģināls un dope, bet ar savu mūziku tā arī netika tālāk par soundclick.com mūzikas topiem. Man palaimējās atklāt viņa dziesmas tajā periodā, kad White Owl Bundy vēl bija aktīvs. Apmēram 2005. gada beigās viņš beidza regulāri izdot jaunas dziesmas. 

White Owl Bundy bija tehniski ļoti labs MCij’s, kā arī viņš pats veidoja (producēja?) mūziku (reti izmantoja samplus, savā ziņā diezgan sintētiski bīti ar vieglām bungām, bet kopā ar vokālu skanēja kruta). Šis izpildītājs ir undeground’s, bet ne tāds underground’s kā Canibus, Jedi Mind Tricks, vai Ill Bill. Viņš ir viens no tiem miljoniem reperu, kuri ieraksta dziesmas savās mājās un mēģina panākt to, ka viņus dzird vairāk kā 100 cilvēki internetā (nerunāsim par albumu izdošanu, koncertiem u.t.t.). White Owl Bundy bija viens no iedvesmas avotiem, kas priekš manis parādīja to, ka ir iespējams radīt spēcīgu mūziku tikai ar 1 kompi un 1 mikrafonu, un 1 fruityloops un 1 Adobe Audition. Viņš savā ziņā atradās tajā pašā reperu sabiedrības slānī, kurā es - nezināms izpildītājs, kuram nav nekādu koncertu, rada mūziku pats saviem spēkiem u.t.t. -, bet bija tikpat labs un labāks kā populārākie izpildītāji. White Owl Bundy dziesmā “Wandering Angus” es pirmo reizi dzirdēju Led Zeppelin “Stairway To Heaven” melodiju (viņa pantu (2. pants) tajā dziesmā es laikam joprojām zinu no galvas). Kamēr visi dziedāja “and she’s buying her stairway to heaven”, es dziedāju “and were singing this song for Angus” haha. White Owl Bundy joprojām priekš manis ir piemērs tam, kā jāliek vārdi uz ritma.  

Šeit var atrast visas White Owl Bundy dziesmas - visas White Owl Bundy dziesmas. Manuprāt, labākās ir - “Days Gone By”, “The Breakfast Club” , “Wandering Angus” (iesamplots Led Zeppelin “Stair Way To Heaven”), “The Great Pretenders” (daļa kur viņš nomaina akcentus ir mega doap), “Facts Of Life” (garš intro, bet dziesma ir ļoti jauka, laid back reprezents), “March In To The 21st Century”, “Needle In The Hey” (White Owl Bundy ir 2. pants, MAD CRAZY DOPE), “Dopleganger”, “Tombstone”, “Imagine This Imagine That”, “Lost In The Music” (motivējošā super dziesma), “Fire Storm” (agresīvais bengeris), “The Monsters Ar Due” (vasarīgais hīts), “Take A Walk On The Wildside” (OH SHIT, šito es pats tikko atklāju, iesamplēts ozijs), “World Of Shit” (klasisks gabals no 2004. gada ar Urban Tactics). Vēl, protams, ir dafiga dziesmu, kuras man patīk, parociet paši, ja intresē. 

Vai White Owl Bundy ir viens no tiem izpildītājiem, kurš ir pelnījis uzstāties pilnos stadionos? Es nezinu, mani nez kāpēc nekad neuztrauca tas, ka White Owl Bundy mūzika tā arī nekur neaizgāja tālāk. Es arī pamanīju to, ka nevienā White Owl Bundy dziesmā tā arī īsti neparādās nesapratne, vai naids par to, ka viņš nav kļuvis atpazīstams, un, iespējams, tāpēc es neuztraucos par White Owl Bundy klausītāju skaitu (vot tas ir vārdu spēks). Viņa dziesmās ir daudz stāstu par dažādām dzīves situācijām, panākumiem, laimīgiem un nelaimīgiem dzīves stāstiem, mīlestību u.t.t., tajā tiek mazāk attēlota White Owl Bundy reālā dzīve.

Pats mūzikas autors tagad ir kļuvis par ģimenes cilvēku, aizņemts ar meitas audzināšanu, draudzeni, darbu u.t.t. Mums biežāk sanāk sekot to cilvēku daiļradei, kuri kaut ko pelna ar mūziku, tapēc man ir intresanti pavērot no malas tādu izpildītāju, kura karjera, iespējams, nekad tā arī neaizies tālāk par sākuma stadiju. Manuprāt, tas liek uz tādu izpildītāju paskatīties no cita rakursa. Atpazīstamie mūziķi sākumā ir publiskas personas un pēc tam tikai cilvēki, bet, piemēram, ar White Owl Bundy ir otrādi - viņš sākumā ir cilvēks, un tad varbūt arī publiska persona. Un dzirdot viņa mūziku, tas iedvesmo. Tas ir kā redzēt, kā tavs kaimiņš garāžā izveido ātomreaktoru. Tas ir kaut kas pārsteidzošs, bet tajā pašā laikā arī kaut kas tāds, ko jebkurš no mums var izdarīt. Ar to var identificēties. 

Eds.

Oktobris šogad atnāca ar skaistu rudeni un ar labiem likteņa pavērsieniem manā dzīvē. Izskatās, ka pamazām virzos uz to punktu, kurā es gribētu būt, un tas ir patīkami. Pašlaik vajag tikai tikt vaļā no kaitīga ieraduma - bezjēdzīgas laika tērēšanas. 

Oktobrī tika izlaisti 2(!) klipi - “Dzirdēt, Redzēt, Saprast” un tik tikko “Mobilizācija”.

Video klips ir ļoti spēcīgs formāts. Ja dziesma ir pašā saknē jau “bomba”, tad labs klips var palielināt šo efektu vairākas reizes. Es šo atziņu zinu jau ilgu laiku, bet tikai tagad, pašam piedaloties tajā visā, es to arī izjutu. Visvairāk man patīk tas, ka to, ko es redzu savā prātā, var diezgan veiksmīgi (pateicoties prasmīgiem video meistariem) pāvērst realitātē (ar mūziku ir nedaudz savādāk, jo, parasti, pabeigta dziesma skan savādāk nekā bija plānots sākumā). Tā ir afigenna kruta sajūta, kad tu redzi, ka tava ideja patiesībā nav nemaz tik sūdīga, un tā spēj uzrunāt cilvēkus (jā, tas priekš manis ir svarīgi). Tas ir viens no veidiem, kā nenokā var radīt kaut ko, un priekš tā vajag tikai savu galvu un viss. Tā ir kā superspēja yo. Supermens var lidot, bet es varu izdomāt klipu, kurā galvenais tēls ir LEDUSSKAPIS, cyka. 

Runājot par debīlām idejām, filmējot “Mobilizācijas” klipu, mani pārsteidza tas, ka bija ļoti maz pišas ar cūkas galvu (ja neskaita to, ka nevarēja dabūt veselu galvu, tapēc ansim un Arčijam vajadzēja sašūt un sanaglot 2 atsevišķas daļas kopā) un ar ancisa cepures dedzināšanu. Daudz rēcām, filmēšanas laikā bija tas pats vibe, kāds bija ierakstos RA albumu. Tas ir kruta. 

Vēl oktobrī iznāca Skuteļa albums “Apziņas Plūsma”, un Nabaklabā notika prezentācija, kurā uzstājās arī Riekstu Armija (video no prezentācijas). Bija ļoti daudz tautas, vairāk nekā “Traki Čaļi” noslēguma koncī (video), pīpētavā vienu brīdi pat nebija kur apgriezties. Skutelis aiz sevis atstāj ar vien lielākas pēdas, un es domāju, ka viņš drīz varētu būt viens no iemesliem, kapēc latviešu reps daudziem vairs neasocēsies ar kaut ko stulbu. Vispār, reps pedējo gadu laikā ir parādījis to, ka viņš ir spējīgs dzīvot arī Latvijā, savākt pilnas zāles un pat arēnas (shoutout’s Gustavo). Labākais, kas tagad varētu notikt latviešu repā ir nenormāls radošuma, kreativitātes un kvalitātes sprādziens. Pacelt latiņu, protams, ir vienmēr labi, bet tagad tam varētu būt īpaši auglīgi rezultāti (no homo). A varbūt arī nē, es nezinu, es pēdējā laikā baigi maz domāju par to visu. 

Vēl viena jauka lieta, kas ir notikusi ir tas, ka es dabūju darbu. Woohoo! Nav nekas baigi kruts, bet, ja ņem vērā, ka pēdējos 3 gadus mani ienākumi sastāvēja no repa un “Es Tusēju” krekliem, tad ir jauki apzināties, ka mēneša beigās ir kāda noteikta summa, ar kuru var rēķināties. Es aizdomājos par to, ka, iespējams, pelnīt iztiku tikai ar mūziku varētu būt diezgan piselīgi, jo tad ir jādomā par to, lai pēc iespējas vairāk cilvēki dzird tavas dziesmas, jārūpējas par to, lai mūzika atbilst kādam konkrētām formātam u.t.t. Un es ar to pat nedomāju kaut kādu komerciālo formātu, ir kaudze ar aizokeāna underground izpildītājiem, kuri pieturās pie viena un tā paša skanējuma un tematikas visu savu karjeru, jo viņiem ir konkrēta fanu bāze, kura nav liela, un, ja viņi kaut ko izmainīs, pastāv iespēja, ka cilvēki novērsīsies, un mākslinieks nevarēs pāēst. (underground’a fani bieži vien ir tie, kuriem ir ļoti grūti pieņemt kaut ko savādāku) Ja hobijs kļūst par darbu, tam arī ir mīnusi. Jāskatās, kā būs, bet pagaidām man šķiet, ka tas ir labi, ja manā dzīvē mūzikai nav nekādas saistības ar iztiku. (bet ar LIELIEM papildus ienākumiem gan hehe)

Runājot par labi novārītiem pelmeņiem, es lenām lieku kopā savu miksteipu, 2 dziesmas ir pabeigtas, ir daudz bītu, ideju un koncepciju. Man arī parādījās izteikta velme ierakstīt visu materiālu vienam pašam mājās (tā kā sākumā, kad nebija pieejas studijām), bet tad vajag dabūt kādu kripatiņu aparatūras, un jāgaida dienas, kad nav neviena mājās (visi krutie reperi dzīvo ar saviem vecākiem, tu labāk pajautā kādam), vai arī jāparceļās (kas pašlaik izskatās pēc ātrāka varianta). Man arī jāsaraksta panti uz kādām 4 dziesmām, kurās es apsolījos piedalīties, bet nu jā, efektīva laika pielietošana ir mana lielākā problēma pašlaik. 

Tas arī viss ĪSUMĀ par oktobri. Pēc publicēšanas man mani bloga ieraksti šķiet debīli, tapēc man bija grūti saņemties, lai kaut ko atkal uzrakstītu. Paldies.

Eds.

Oficiāli palaižu plašākām masām jaunās dziesmas “Dzirdēt, Redzēt, Saprast” 320kbps mp3 versiju! Pirms 2 mēnešiem es izlaidu dziesmu “Tas Nebiju Es” , to varēja lejuplādēt samaksājot ar 1 tvītu, un, tā kā šī akcija bija veiksmīga un es esmu ļoti alkatīgs, arī jauno superhītu var lejuplādēt, samaksājot par to ar 1 tvītu! 

Spied uz bildes, lai par 1 tvīta cenu lejuplādētu “Dzirdēt, Redzēt, Saprast”!
 

Par ierakstu un skaņu jāpateicās Misteram un viņa MM Studijai! Mūzika ir ņemta no Kanye West - “Devil In A New Dress”! 

Dziesmai ir arī tapis klips! SKATĪTIES KRUTO KLIPU 

Starp citu oktobrī uzstāšos ar Eliotu Valmierā un ar Riekstu Armiju Rīgā! 

Eds.